INSTRUMENTĀLĀ MŪZIKA

Tā ir mūzika, kas tiek spēlēta uz mūzikas instrumentiem bez dziedāšanas.

Līdz mūsu ēras 9. gs. instrumentālās mūzikas izpildītājs vienlaikus bija arī autors improvizētājs. Liela nozīme instrumentālās mūzikas attīstībā bija skaņu notācijas izgudrošanai 10. gs., jo līdz ar to mūziku varēja atskaņot arī cilvēki, kuri nebija ar komponistu tieši saskārušies.

Renesanse

Patstāvīgas instrumentālās mūzikas pirmsākumi attiecas uz renesansi – 15. un 16. gs.

Renesanses laikā izveidojās pirmie instrumentālās mūzikas žanri – ričerkārs, prelūdija, variācijas, tokāta, fantāzija.

Populārākais stīgu strinkšķināmais instruments bija lauta, izplatīti pūšaminstrumenti bija šalmejas, bombejas, cinki, stīgu instrumenti violas un 16. gs. sākumā – vijoles, bet renesanses beigās – taustiņinstrumenti – klavesīns, vērdžinels, čembalo, klavihords.

Slavenākie Renesanses autori: itāļu ērģelnieks Džovanni Gabriēli , angļu vērdžinelists Viljams Bērds , itāļu ērģelnieks un čembalists Džirolamo Freskobaldi.

https://youtu.be/mmBlKIM0G2c

Klasicismā radās instrumentālā sonāte un instrumentālais koncerts (ar vienu vai vairākiem solo instrumentiem) klasiskā trīsdaļu formā, kā arī stīgu kvartets un simfonija četrdaļu formā, kuras atskaņošanai izveidojās simfoniskais orķestris.

Vīnes klasiķu – Jozefa Haidna , Volfganga Amadeja Mocarta Ludviga van Bēthovena daiļradē šīs muzikālās formas guva augstāko saturisko un muzikālo piepildījumu; slavenākā ir V. A. Mocarta 40. simfonija un L. van Bēthovena 5. simfonija.

https://youtu.be/_4IRMYuE1hI

https://youtu.be/-hJf4ZffkoI

Instrumentālā mūzika skanēja augstmaņu salonos un galmos, to atskaņoja dievkalpojumos baznīcās, pilsētu rātes algoja mūziķus, kas spēlēja oficiālās ceremonijās, kāzās un bērēs. Ar šo periodu saistās pirmie publiskie koncerti Eiropā, kas līdzīgi publisko operteātru atvēršanai, radīja stimulu gan jaunu darbu radīšanai, gan atskaņotājmākslas attīstībai.

Jau 18. gs. 2. pusē Eiropā klavesīnu aizstāja tā pēctecis – klavieres.

Par neatņemamu klasiskā simfoniskā orķestra sitamo instrumentu kļuva timpāni. Tika dibinātas mūzikas biedrības, kas rīkoja orķestru koncertus un tajos dalību ņēma gan mūziķi, gan amatieri – mūzikas mīļotāji.

Romantisms instrumentālā mūzikā ienesa programmatismu, virtuozitāti un vērienīgumu.Bija nepieciešami jauni skaņdarbi un skatuvi iekaroja koncertetīdes, kaprīzes, balādes, skerco, fantāzijas, valši un miniatūru cikli. Skaņdarbi kļuva emocionāli piesātinātāki un nereti tiem bija noteikts stāsts – programma.

Orķestra partitūrās komponisti pievienoja kontrafagotu, basklarneti, arfu, čelestu, ksilofonu.

Romantisma laika iezīme ir jauno nacionālo valstu profesionālās instrumentālās mūzikas pirmsākumi, ienesot mūzikā sabiedriski nozīmīgu tematiku.

Poļu pianists Frideriks Šopēns atsaucoties uz Novembra sacelšanās sakāvi 1831. gadā, sacerēja “Revolucionāro” etīdi klavierēm.

https://youtu.be/s2-t4RsT_l8

čehu komponists Bedržihs Smetana (Bedřich Smetana) simfoniskā poēmā “Vltava” (Vltava, 1874) tēloja savas dzimtenes skaistumu, somu komponists Žans Sibēliuss (Jean Sibelius) simfoniskajā darbā “Somija” (Finlandia, 1900) aicināja somus aizstāvēt savu valstisko neatkarību.

Smetana ~ Moldau

https://youtu.be/3G4NKzmfC-Q

Līdzās tādiem romantisma instrumentālās mūzikas dižgariem kā vācu komponisti Roberts Šūmanis un Johanness Brāmss , franču diriģents un komponists Hektors Berliozs , slavens kļuva arī norvēģu komponists Edvards Grīgs (Edvard Hagerup Grieg), krievu komponists Pēteris Čaikovskis, latviešu komponists Jāzeps Vītols.

Vēlīnā romantisma mūzika bija pamats jaunu mūzikas stilu izveidei – impresionismam un ekspresionismam.

Klods Debisī tieši instrumentālajā mūzikā radīja pirmos impresionisma stila darbus – klavierminiatūru “Mēness gaisma”

https://youtu.be/Nft7tiy5E-w

Viens no ekspresionistu labākajiem instrumentālās mūzikas paraugiem ir t. s. Jaunās Vīnes skolas pārstāvja Albāna Berga Vijolkoncerts "Eņģeļa piemiņai"

https://youtu.be/AmWfihQJgBE

Instrumentālā mūzika 20. gs. un 21. gs. sacerēta un atskaņota visdažādākajos stilos un žanros. Atskaņotājmāksla tika attīstīta un pilnveidota līdz ar mūzikas konkursu aizsākšanos un mūzikas ieraksta iespējām.

Instrumentālā mūzika uzplauka visos tās veidos – gan kā kamermūzika, gan kā simfoniskā mūzika, ērģeļu un klaviermūzika, dažādu stīgu sastāvu un pūtēju orķestru mūzika, džeza bendu un netradicionālu instrumentu sastāvu mūzika.

Jaunās kompozīcijas tehnikas, piemēram, sonorika, ienesa instrumentālajā mūzikā dažādas tembrālās iespējas, ko deva ierastā spēles veida maiņa – stīgu instrumentu korpuss kā sitamais instruments, vibrafona spēle ar kontrabasa lociņu.

Līdz ar džeza mūziku, instrumentālajā mūzikā atgriezusies improvizācija, un atskaņotājmāksliniekiem tiek dota lielāka brīvība, vienlaikus izvirzot jaunas prasības – ne tikai atskaņot mūziku, bet arī to radīt priekšnesuma laikā. Raugoties no sengrieķu skata punkta, arī elektroniskas lietas, kuras spēlējot var radīt skaņas, ir avots instrumentālajai mūzikai (elektroniskā mūzika).

Melodic Instrumental Rock

https://youtu.be/1OdTWnOdK4A

Paldies!

Made by Ludmila Homjakova, Latvia, Riga, 2020, november

UPCOMING

MARCH

MAY

AUGUST

NOVEMBER

NEWS

MORE NEWS