MŪZIKA XX GADSIMTĀ

20. gadsimta Rietumeiropas kultūrā modernisms bija galvenais mākslas virziens, kas izpaužas dažādos mākslas veidos.

Ir svarīgi pievērst uzmanību atšķirībai starp diviem terminiem - "modernisms" un "moderns".

"Moderns" attiecas uz XIX gs. beigu-XX gs. sākuma māksliniecisko stilu - ( jugendstils,), kas skar galvenokārt arhitektūru un dekoratīvo mākslu, tas ir saistīts ar asimetrisku izliektu līniju un stilizētu augu formu izmantošanu.

Jugenstils Rīgā

„Modernisms” ir plaša tendence XX gadsimta kultūrā, kas saistīta ar abstraktajām un avangardiskajām straumēm, koncentrējas uz izveidotās mākslas tradīcijas pārvarēšanu un balstās uz konstantas vēlmes pēc jaunumiem.

Iannis Xenakis - Metastasis

Ligeti-Atmospheres

Modernisma mākslas virzieni

1.Abstraktā māksla (Vasilijs Kandinskis, 1910)

2.Abstraktais ekpresionisms

3.Avangards ( ,, Melnais kvadrats"Kazimira Maleviča)

4.Kubisms (Huans Griss, Pablo Pikasso)

5.Postimpresionisms (Vincents Vans Gogs, Pols Sezans,Pols Gogens)

6.Sirreālisms (Salvadors Dalī, Žans Kokto)

7.Fovisms (V.Kandinskis,Ernests Kirhners)

8.Futurisms (1910-1920)(Itāļu dzejniks Filippo Marinetti ,, Manifests")

9.Ekspresionisms (Edvards Monks ,Augusts Moke)

10.Simbolisms (Hugo Simbergs, Mihails Vrubels)

11.Primitivisms (Nuko Pirosmani)

SECINĀJUMS

Modernisms ir „cita māksla”, kuras galvenais mērķis ir radīt oriģinālus autora darbus, kas balstīti uz iekšējas brīvības un īpašas pasaules vīzijas, un kas rada jaunus, izteiksmīgus vizuālās valodas līdzekļus, kopā ar nežēlīgu izaicinājumu noteiktajiem kanoniem.

Raksturojums

Modernisma literatūra - tā ir parādība XIX gadsimta beigās - XX gadsimta sākumā, ko raksturo novirze no klasiskā romāna par labu jauna stila meklēšanai un radikālai literāro formu pārskatīšanai.

Literatūrā modernisms ir aizstājis klasisko romānu. Biogrāfijas vietā lasītājam tika piedāvātas dažādu filozofisko, psiholoģisko un vēsturisko jēdzienu literāras interpretācijas,parādījās stils ar nosaukumu Apziņas straume, kam raksturīga dziļa iespiešanās varoņu iekšējā pasaulē. ...

Svarīgu vietu modernisma literatūrā ieņem kara, zaudētās paaudzes izpratnes tēma.

Modernisms tā ir tendence mākslā un literatūrā, kas noraida tradicionālās reālistiskās mākslas principus un ir pilns ar jaunu mākslas izpausmes veidu meklēšanu; veidojās 20. gs. sākumā)

1.Oskalds Yalds ,, Doriāna Greja portrets"

2.Artūrs Konan Dojls ,, Baskerviļa sūns", ,,Šerloks Holms"

3.Boriss Pasternaks ,, 'Dakteris Zivago"

4.Mihails Bulgakovs ,,Suņu sirds"

4.Arkadijs un Boriss Strugacki ,, Grūti būt par Dievu"

Ekspresionisms ir mākslas virziens, kas radies Pirmā pasaules kara priekšvakarā un veidojies 20. gs pirmajā ceturksnī.

Ekspresionisma virziens ir tieši pretējs impresionismam. Tas tēlo nevis apkārtējo – skaisto, redzamo pasauli, bet pauž cilvēka iekšējās pasaules dramatiskākos, traģiskākos pārdzīvojumus.

20. gs sākumā pasaules attīstītākajās valstīs notiek strauja rūpniecības attīstība. Industriālās ražošanas pozitīvajiem faktoriem līdzi nāk arī negatīvie.

Lielo pilsētu burzmā cilvēki cits no cita atsvešinās, kļūst nervozi, vientuļi. Strādnieku kvartālu iedzīvotāji grimst nabadzībā.

Rūpnīcu darbā tiek ieviesti konveijeri. Tie rada cilvēkā bezspēcības apziņu mašīnas priekšā – visa darbadiena tiek pakļauta konveijera nepielūdzamās kustības ritmam.

To visu vēl daudzkārt pastiprina Pirmais pasaules karš un tā sekas – trūkums, bads, sociālais posts.

Mākslinieki nevar neizjust šī perioda saspīlēto sabiedrisko gaisotni. Nespēj tēlot tikai dzīves gaišo pusi, ja apkārt ir tik daudz nelaimīgu ļaužu.

Šā virziena mūzika prasa citu, atšķirīgu valodu. Tās pamatpazīme ir mūzikas skanējuma vispārīgs saasinājums, disonējošs raksturs, kas izpaužas visos mūzikas izteiksmes līdzekļos – melodijā, harmonijā, ritmā, skaņveidē.

Peripetie - Arnold Schoenberg

Ekspresionistu darbos zūd tonalitāte, kura līdz šim mūzikas valodai nodrošinājusi stabilus pamatus un loģisku sakārtotību. Mažora un minora skaņkārtas tagad ir pārtapušas par atonalitāti, par ”sistēmu bez centra”.

Viens no muzikālā ekspresionisma pirmajiem meistardarbiem ir Arnolda Šēnberga (1874 – 1951) ”Mēness Pjetro”(1912).

Šis darbs rakstīts balsij un instrumentālam ansamblim. Pjero tēlots kā cilvēks, kas atrodas uz prāta un ārprāta robežas.

Viņu māc murgainas vīzijas, iedomas, izbailes.

Kompozīcijā pati neparastākā ir vokālā partija. Solists to nevis dzied, bet izpilda dziedrunas manierē: ritmiski precīzi, bet augstuma ziņā aptuveni, turklāt izmantojot dažādus skaņveides paņēmienus – no čukstiem līdz skaļam kliedzienam.

Schoenberg Pierrot lunaire no. 8 Nacht

Izteikts ekspresionisma mākslinieks ir E. Munks. Viņa darbs ”Kliedziens” ir plaši zināms. Norvēģu mākslinieka litogrāfijā redzam izbaiļu pārņemtu būtni. Mēs nezinām kliedziena iemeslu, bet jūtam, ka atgadījies kaut kas briesmīgs – to pauž kliedzēja deformētie sejas panti un ķermenis.

Par ekspresionisma klasiķiem līdzās Arnoldam Šēnbergam uzskatāmi viņa skolnieki Albans Bergs un Antons Veberns. Viņus visus trīs dēvē par Jaunās Vīnes skolas komponistiem.

Alban Berg : Lyric Suite - Karajan

Antons Veberns

Viens no ekspresionisma spēcīgākajiem izteiksmes paņēmieniem ir paspilgtināti rādīt smieklīgo, muļķīgo, neglīto. Veidot muzikālas karikatūras.

Taču par šīm karikatūrām smiekli ir rūgti, jo aiz tām slēpjas cilvēku bēdas un nelaimes. Tāda ievirze ir Igora Stravinska (1882- 1971) baletam ”Petruška”(1911).

Stravinkis Petruška